Dzogčens (tibetiešu val.- rdzogs chen) nozīmē „Lielā pilnība” (burtiski varētu tulkot arī „ pilnīgā pilnība” vai „visaptverošā pilnība”), un tā ir attiecināma uz katra indivīda pirmatnējo potenciālu.
Metode, ar kuras palīdzību mēs ieejam dzogčena zināšanās un atklājam savu īsteno stāvokli, tiek saukta par dzogčena mācību.
Dzogčena zināšanu izcelsme ir ļoti sena – mērāma tūkstošos gadu. Līdz mūsdienām nonākušās garīgās tradīcijas aizsācējs ir Garabs Dordže, kurš dzimis 184.g.p.m.ē. (saskaņā ar populārāko versiju), tātad dzīvojis dažus gadsimtus vēlāk par Budu Šakjamuni. Mācība ir nodota nepārtrauktā līnijā no skolotāja skolniekam (nākamajam skolotājam).
Dzogčena mācība, kādu to saņēmis skolotājs Mandžušrimitra no Garaba Dordžes, satur 3 ciklus jeb sērijas – Semde, Longde , Mennagde.
Būtībā tie ir 3 dažādi veidi, kā izskaidrot mācību un kā to atbilstoši praktizēt. Tomēr visu šo 3 pieeju mērķis ir viens – novest skolnieku līdz apskaidrības stāvoklim.
Semde – „mācības par prātu” – iepazīstina ar prāta dabu, lai praktizētājs iegūtu konkrētus tās pārdzīvojumus.
Longde – „mācības par telpu” – māca par telpu, kura būtībā ir tukša, un kura kalpo par pamatu visām enerģijas izpausmēm.
Mennagde (Upadešas) – „mācības par būtību” apkopo skolotāju pieredzētos prakses pārdzīvojumus. To apgūšanas mērķis ir paātrināt praktizētāja sekmīgu virzību uz apskaidrību.
A primordial Buddha in indivisible yab-yum union with his consort Samantabhadri.
